Komunālo maksājumu parādniekus tramda cītīgāk

Privātie namu apsaimniekotāji Rīgā pret parādniekiem vēršas ar dažādām metodēm un ne visi situāciju uzskata par bezcerīgu. Tomēr neiztiek arī bez brīdinājuma, ka varam piedzīvot gan privāto, gan municipālo apsaimniekotāju bankrotus, ja likumdošanas iniciatīva turpinās iestrēgt Saeimā.

Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības Kurzemes nams 14 valdes priekšsēdētāja Valentīna Jermaka ir viena no retajām optimistēm šajā biznesā. Viņa saka: «Man problēmu ar parādniekiem nav. Tādu ir tikai divi pa abām apsaimniekošanā esošajām dzīvojamām mājām. Abās ģimenēs cilvēki palika bez darba, bet esmu noslēgusi ar viņiem vienošanos.» V. Jermaka uzskata, ka nelielam apsaimniekotājam ir vienkāršāk tikt galā ar parādniekiem. Ar katru individuāli var aprunāties, noskaidrot situāciju un atrast risinājumu, raksta NRA.lv.

Rīgā pašvaldības namu apsaimniekošanas uzņēmumos vairs reti kuru var pārsteigt vairāku tūkstošu latu liels komunālo maksājumu parāds vienam dzīvoklim. «Divu vai trīs tūkstošu latu parāds ir krāts divus vai trīs gadus. Tātad pašvaldības namu apsaimniekotājs nestrādā ar parādniekiem. Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ir attieksme – ja tā ir namu pārvalde, tad mums viss pie vienas kājas. Bet renovētā mājā cilvēki tā nedomā, viņi ir atbildīgāki,» pieredzē dalās V. Jermaka.

Arī viņa uzskata, ka nedrīkst uzkraut mājas kopējo parādu visu iedzīvotāju pleciem, tāpēc izsaka nožēlu, ka Saeima tā arī nesadūšojās līdz galam izskatīt grozījumus Civilprocesa likumā. Tajos tika ierosināts paredzēt iespēju piespiedu kārtā pārdot ieķīlātu nekustamo īpašumu un vēl pirms hipotekāro prasījumu apmierināšanas ļaut piedzīt komunālos parādus. Tam pietiktu ar 10 % no kopējās uz nekustamo īpašumu gulstošās ķīlas vērtības, lai apsaimniekotāji varētu atgūt pašreiz iekrātās parādu summas.

Rīgas apsaimniekotāju asociācijas vadītājs Igors Trubko pieļauj apsaimniekotāju bankrotu un aizstāv vienlīdzīgus nosacījumus visiem apsaimniekotājiem. «Uzņēmumam, kurā es strādāju, apkures sezonas sākumā bija līdzekļu atlikums vairāk nekā 130 000 latu, pēc apkures sezonas palika 75 000 latu, tātad par 58 000 latu tas finansēja parādniekus. Es valsts vietā nodarbojos ar sociālo palīdzību!» viņš uzsver. Pretēji V. Jermakas teiktajam viņš uzskata, ka parādnieku dēļ grūtībās iekļūs tieši nelielie apsaimniekotāji ar pāris tūkstošu latu lielu statūtkapitālu, kuriem var aptrūkties naudas un arī bankas neizsniegs aizdevumus.

I. Trubko norāda, ka, viņaprāt, parādu atmaksai godīgāk būtu piešķirt naudu nevis pašvaldībai, bet monopoluzņēmumam, kurš sniedz pakalpojumu. Tas tāpēc, ka konkrētā pašvaldība atbalsta savus uzņēmumus, bet nepalīdz dzīvokļu īpašnieku biedrībām. «No-dokļus maksā visi, bet bonusus saņem tikai tie, kas neizpildīja likumu un nenodibināja dzīvokļu īpašnieku biedrības,» piebilst I. Trubko. Taču likumi šādu labdarību nepieļauj, jo liedz ieguldīt pašvaldības līdzekļus svešā, šajā gadījumā – dzīvokļa īpašnieka vai kooperatīvās sabiedrības, īpašumā.

Viņš arī uzskata, ka monopoluzņēmumiem jārēķinās ne tikai ar peļņu, bet arī zaudējumiem, ko rada parādnieki. Neesot reti tādi gadījumi, kad iedzīvotāji maksājuši apsaimniekotājam par pakalpojumiem, piemēram, apkuri, bet tas naudu nav pārskaitījis pakalpojuma sniedzējam un bankrotējis. «Kāpēc iedzīvotājiem būtu vēlreiz jāmaksā par bankrotējušu uzņēmumu problēmām? Kā tad veidojas peļņa monopoluzņēmumam? Ir peļņa, ir arī risks. Tad lai rēķinās arī ar zaudējumiem,» šo I. Trubko priekšlikumu, visticamāk, nodēvēs par utopisku.