Labējie pārņem varu Norvēģijā

Pēc prognozētās labējo spēku uzvaras Norvēģijas parlamenta vēlēšanās topošā premjere, Konservatīvās partijas līdere Erna Sūlberga gatavojas sarežģītām koalīcijas sarunām.

Ir skaidrs, ka pirmo reizi valdībā būs pārstāvēta par radikāli labēju uzskatītā Progresīvā partija, taču divu centrisko partiju atrašanās koalīcijā ir zem jautājuma zīmes – Norvēģijā ierasta lieta ir arī mazākuma koalīcijas. Jāatgādina, ka vēlēšanu uzvarētāji solījuši nodokļu pazemināšanu, budžeta izdevumu palielināšanu un daļēju valsts īpašumu privatizāciju, cerībā, ka šāda rīcība varētu vēl vairāk celt jau tā augsto Norvēģijas iedzīvotāju labklājības līmeni.

«Vēlēšanas beigušās tieši tā, kā to prognozēja socioloģisko aptauju rezultāti – pēc 12 gadu pārtraukuma pie varas atkal būs Konservatīvās partijas premjers,» norāda Reuters. 52 gadus vecā E. Sūlbergas (jeb Dzelzs Ernas, kā viņu mēdz dēvēt Norvēģijā) vadībā partija vēlēšanās sasniegusi labāko rezultātu beidzamo 28 gadu laikā, nodrošinot 48 no 169 deputātu mandātiem. Lai gan līdzšinējā premjera Jensa Stoltenberga vadītājai Darba partijai rezultāts ir vēl labāks (54 mandāti), tās sabiedrotie no kreisā spārna pašlaik nevar lepoties ar augstu popularitāti, kas arī noteicis kreiso spēku palikšanu mazākumā. Sekojot skandināvu politiskajām tradīcijām, J. Stoltenbergs jau pirmdien vēlu vakarā, jau pirms vēlēšanu provizorisko rezultātu publiskošanas, atzina savu sakāvi un paziņoja par atkāpšanos. Tā notiks 14. oktobrī, kad aizejošā valdība (saskaņā ar vēl vienu tradīciju) iesniegs parlamentam savu nākamā gada budžeta projektu.

Varētu šķist dīvaini, ka norvēģu iedzīvotāju vairākums nobalsoja pret politisko spēku, kas globālās ekonomiskās krīzes laikā spēja nodrošināt stabilitāti. Norvēģi ir viena no bagātākajām nācijām pasaulē (iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir aptuveni 100 000 dolāru), valsts nav saskārusies ar ekonomiskās recesijas problēmām, bezdarbnieku skaits ir niecīgs (3%, turklāt tiek uzskatīts, ka lielākā daļa šo cilvēku pat nemeklē darbu, labprātāk saņemot pabalstus), ekonomika lēnām, bet tomēr turpina augt. Taču daudzi Norvēģijas iedzīvotāji uzskata, ka šim veiksmes stāstam nav nekāda sakara ar to, kura partija bijusi pie varas – valsts uzplaukumu palīdzējusi nodrošināt izdevīgā naftas cenu konjunktūra. Un laikā, kad budžeta ienākumi pieauguši (tā proficīts šogad bija 12%), kreisajai valdībai tiek pārmesta pārlieku liela taupība, nevēlēšanās šo naudu (valsts Naftas fondā vien akumulēti 750 miljardi dolāru) tērēt iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai. «Norvēģija ir viena no bagātākajām pasaules valstīm, ja ne pati bagātākā, taču paaudzei, kas radījusi šo labklājību, netiek ļaut baudīt tās augļus,» sarunā ar AFP iemeslu, kādēļ viņš balsojis par līdzšinējo opozīciju un pārmaiņām, skaidro Oslo pensionārs Espens Eks. To pašu, taču mazliet ar citu intonāciju un uzsvariem sarunā ar Novaja gazeta apstiprina pazīstamais norvēģu rakstnieks Jans Kjerstads. «Kreisie zaudē iedzīvotāju simpātijas tāpēc, ka norvēģu apziņā vairs nedominē princips par nepieciešamību pārdalīt bagātības par sliktu bagātajiem un par labu trūcīgajiem. Tagad naftas straumju dēļ bagāti vēlas būt visi. Tāpēc arī visās politiskajās partijās dominē egoisms un mūsu kopējā politiskā platforma ir naftas platforma,» viņš skaidro.

Gan Konservatīvo partija, gan Progresa partija pirms vēlēšanām solījušas lielākus valdības tēriņus, kas palīdzējis tām pievilināt vēlētājus.

Bergenas universitātes politologs Frenks Ērebrots sarunā ar Sky News uzsver, ka kampaņas laikā dominējuši tādi jautājumi kā gados veco cilvēku aprūpe, jaunu skolu un slimnīcu celtniecība, ceļu būve un infrastruktūras uzlabošana – pie varas esošie kreisie, protams, neesot varējuši konkurēt ar opozīcijas solījumiem. E. Sūlberga, kura nereti sevi dēvē par liberāli konservatīvo politiķi, pavēstījusi par ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa gaidāmo pazemināšanu, valsts izdevumu palielināšanu par 1% gadā, ārzemju investīciju veicināšanu un dažādu rūpniecības sektoru atbalstīšanu, lai nodrošinātu to, ka Norvēģijas labklājība nākotnē nav atkarīga tikai no naftas cenām. Taču pats svarīgākais – solīts pārskatīt likumu, kas pašlaik gadā neļauj tērēt vairāk par 4% no Naftas fondā uzkrātajiem līdzekļiem.

Tiesa, šajā jautājumā pastāv zināmas domstarpības starp konservatīvajiem un to eventuālajiem sabiedrotajiem no Progresa partijas. Progresa partija vēlas Naftas fondu sadalīt trīs mazākos fondos un ieguldīt valsts attīstībā daudz lielākas summas, nekā ir gatavi konservatīvie, intervijā Reuters norāda Oslo Sociālo pētījumu institūta speciālists Johaness Bergs. Taču, visticamāk, sarunās par koalīcijas veidošanu par konkrētiem skaitļiem izdosies vienoties. Jo vairāk tāpēc, ka abas partijas ir vienisprātis par to, ka nepieciešams izsniegt atļaujas naftas ieguves darbu uzsākšanai vairākos reģionos, kur tas līdz šim bija aizliegts, kā arī par to, ka nepieciešams samazināt valsts lomu vairākos lielajos uzņēmumos. Ņezavisimaja gazeta raksta, ka tas attiecas uz naftas ieguves un tirdzniecības kompāniju Statoil, telekomunikāciju uzņēmumu Telenor, minerālmēslojuma ražotāju Yara, aviokompāniju SAS, zivju pārstrādātāju Cermaq, nekustamo īpašumu aģentūru Entra, celtniecības koncernu Mesta un citiem uzņēmumiem.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka jaunās premjeres partijai būs grūti, ja ne sarežģīti, pieņemt Progresa partijas priekšlikumus par imigrācijas samazināšanas nepieciešamību. Lai gan kopš 2011. gada jūlija, kad bijušais partijas biedrs Anderss BēringsBreivīks sarīkoja asinspirti, kurā gāja bojā 77 cilvēki, Progresa partijas amatpersonas izvairās pārlieku uzsvērt savu negatīvo nostāju pret ieceļotājiem, socioloģiskās aptaujas liecina, ka liela daļa no tiem, kuri balsoja pret šo partiju, cer, ka tai izdosies ierobežot imigrantu skaitu. Tomēr E. Sūlberga ne reizi vien atkārtojusi – pirmkārt, Norvēģijai ir svarīgas starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies, un tā nevar vienkārši atteikties sniegt patvērumu bēgļiem, kas bēg, piemēram, no karadarbības zonas. Bet otrkārt, bez ieceļotāju pieplūduma nodrošināt ekonomikas augšupeju būs neiespējami, jo bezdarbs Norvēģijā pastāv tikai uz papīra. Jāpiebilst, ka piekrišana Progresa partijas prasībām attiecībā uz imigrācijas jautājumiem automātiski nozīmētu divu nelielo centristu partiju – Kristīgo demokrātu un liberāļu – palikšanu ārpus koalīcijas.

To, šķiet, lieliski apzinās Progresa partijas līdere Sīva Jensena. Viņa paziņojusi, ka partija, kurai būs 29 mandāti, protams, vēlas izmantot vēsturisko panākumu, spēlēt pietiekami lielu lomu valdībā un stingri aizstāvēt savu nostāju, taču tajā pašā laikā atzinusi, ka šī «nostāja jāaizstāv, pamatojoties uz reālo situāciju», un piebildusi, ka «redzamām jābūt visām četrām koalīcijā pārstāvētajām partijām». Reuters norāda – tas vedina uz domām, ka atsevišķos jautājumos S. Jensenas vadītā partija ir gatava piekāpties, lai nodrošinātu patiešām stabilas vairākuma valdības izveidošanu. «Sarunas būs grūtas, un jautājums, vai mums būs četru vai divu partiju valdība, joprojām ir atklāts. Taču, ja Progresa partija mīkstinās savu nostāju attiecībā pret imigrācijas problēmām, bet citas partijas piekāpsies citos jautājumos, sarunas kļūs vienkāršākas,» sarunā ar interneta ziņu vietni The Local sacījis Oslo universitātes politologs Berndts Ārdāls.