Latvijā bēgļi būs 700. Nevis vienreiz, bet katru gadu

Nevis septiņi simti, bet septiņi simti katru gadu, un tā – līdz migrantu plūsma dabiski izsīks vai tiks mehāniski apturēta. Tādas būs Latvijas saistības, ja Eiropas Komisijai (EK) izdosies īstenot ieceri migrantu uzņemšanu no vienreizējas un nosacīti brīvprātīgas padarīšanas pārveidot par pastāvīgu mehānismu.

Tad EK vairs nejautās piekrišanu Eiropas Parlamentam un dalībvalstīm, nekonsultēsies ar ES Padomi, bet paņems kvotu šablonu un vienkārši noskaitīs – tai valstij tik, tai šitik, bet Latvijai 1,29% no kopējā migrantu daudzuma. Tas ir pat par dažām desmitdaļām vairāk nekā Lietuvai. Formula veidota no četriem kritērijiem: valsts izmēra, iekšzemes kopprodukta, bezdarba līmeņa un jau uzņemto migrantu skaita. Latvijā mītošie krievi kā vēsturisks faktors vērā ņemti netiek, raksta portāls NRA.lv.

Rīgā vienu, Briselē citu

Formāli šāds plāns ir pretrunā Latvijas nostājai. Vēl vakar pēc koalīcijas sēdes nu jau demisionējusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma pavēstīja, ka nekādas jaunas saistības attiecībā uz Eiropas migrantu apsaimniekošanu Latvija nav gatava uzņemties. Visas koalīcijas partijas apliecina, ka nepiekrīt Junkera plānam par pastāvīga kvotu mehānisma ieviešanu. Taču Briselē kaut kādu iemeslu dēļ ir notikusi pavisam cita komunikācija. Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle stāsta, ka pirmajā konsultatīvajā ES padomes apspriedē Latvija nav pievienojusies Višegradas valstīm – Polijai, Ungārijai, Čehijai, Slovākijai – un arī Spānijai, kas iestājās pret kvotu mehānismu, un šī aptaustīšanās valstu attieksmē parādīja, ka nekāds bloķējošais mazākums, visticamākais, nesanāks. Tātad EK priekšsēža Žana Kloda Junkera plāns Eiropai – ņemt tik migrantus, cik atnāk – gluži labi var izdoties. Ja viņi gluži kā sportā pārpeld jūru, pārlec pāri žogam, izlaipo cauri purva akačiem vai starp Frontex robežsargiem, viņi ir iekšā. Eiropa ir viņu medaļa.

Septiņi gadi

Taču ne jau Latvija ir tā iekārotākā balva. Patiesībā ir šaubas, ka pat viens migrants vēlēsies doties uz mūsu zemi – ar maziem pabalstiem, ziemu un pilnīgi nesaprotamu valodu. Tas nozīmē, ka neizbēgama ir piespiedu mehānisma veidošana. Latvijas amatpersonas līdz šim ir stāstījušas blēņas par to, ka migranti tiesību apjoma ziņā būs tādi paši kā Latvijas pilsoņi. Nebūs! R. Zīle stāsta, ka diplomātu aprindās jau tiek apspriesta versija, ka pēc bēgļu statusa iegūšanas migranti nedrīkstēs pamest savu uzņemošo valsti vismaz septiņus gadus. Ja viņi to darīs, tad tiks piespiedu kārtā vesti atpakaļ. Kā migrantus lielā skaitā piespiest iekāpt autobusā uz Latviju, nevis Brēmeni, pagaidām ir atklāts jautājums.

Esam jaunais ceļš?

Latvija līdz šim bēgļu plūdus varēja vērot nosacīti no malas, taču ļoti iespējams, ka arī mūsu kartes jau atrodas kontrabandistu-navigatoru mapītēs. Jāatgādina par divām irākiešu porcijām, kas šoruden ienāca pāri Latvijas robežai. Atnāca un ātri vien pazuda. Visticamākais, tās bija testa grupas. Ja tests novērtēts kā izdevies, tad pavasarī varam sagaidīt jau gluži nopietnu plūsmu. Tas būs pārbaudījums mūsu drošības dienestiem, kas jau tagad nespēj izķert visus vjetnamiešus, kuri caur Latviju dodas uz Poliju. ES ārējo robežu aģentūras Frontex pārstāve Eva Monkūra gan apgalvo – pagaidām indikāciju, ka jaunais migrācijas ceļš varētu vest cauri Latvijai, nav, «bet iespējams ir viss».

Seminārā Briselē viņa pastāstīja par Frontex darbu un panākumiem, parādīja fotogrāfijas ar Grieķijas salu pludmalēm – kilometriem tālu nokaisītām ar oranžām glābšanas vestu imitācijām un pārdurtu gumijas laivu lēveriem. Izglābtiem cilvēkiem. Kas nepieciešams, lai migrantu kontrabandas plūsmu bremzētu? Ar naudu vien nepietiek. Nepieciešams vairāk robežsargu, vairāk laivu, sauszemes transporta, helikopteru. To visu nodrošina ES dalībvalstis, bet acīmredzot pārāk lēni un slinki. Pagaidām migrantu tirgotājiem bizness iet uz urrā – «cilvēktirdzniecības eldorado», nelegālo rūpalu raksturo Frontex pārstāve. Aģentūra nevar operatīvi reaģēt uz jauniem notikumiem, jo vienmēr jāsagaida formāls dalībvalstu lūgums. Tā esot lieta, kas normatīvajā regulējumā jāmaina. Tomēr palēnām lietas ejot uz labo pusi. Vienota robežsardze visapkārt Eiropas Savienībai gan esot ļoti tāla nākotne, taču ciešāka sadarbība valstu starpā jau notiekot. Pat Grieķija, kas ļoti ilgi pretojās pieņemt palīdzību savu robežu aizsardzībā un nelegālo imigrantu reģistrēšanā, nu ir piespiesta sadarboties.

Imants Vīksne