Latvijā analizē pensiju sistēmas 20 gadus

Latvijā trūkst sociālās drošības sistēmas zinātniskā izvērtējuma, taču tas ir nepieciešams kā ēst, lai izvairītos no kļūdām, saka bijušais labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, kura laikā pensiju reforma uzsāka lielākos apgriezienus un sāka darboties pensiju likums, pēc kura pensijas aprēķina arī pašlaik. Labklājības ministrija, analizējot pensiju sistēmas 20 gadus, aicinājusi uz diskusiju sociālās politikas ekspertus.

LV. Makarovs, kurš bija labklājības ministrs no 1994. līdz 1999. gadam, norāda, ka pensiju sistēma ir pārdzīvojusi trīs krīzes – Bankas Baltija krahu, 1998. gada Krievijas krīzi un neseno ekonomisko krīzi, un, kā uzsver bijušais ministrs, pensiju sistēma ir šīs krīzes pārdzīvojusi un nav sabrukusi. Tajā pašā laikā V. Makarovs atzina, ka sistēmas spēja izdzīvot nav mūžīga, jo «patiesībā jau sistēma izdzīvojusi uz iedzīvoju pleciem». Pēc viņa domām, pensiju sistēmai ir vairāki izaicinājumi: to cilvēku sociālais nodrošinājums nākotnē, kuri saņem pašlaik minimālo algu; sabiedrības neticība sistēmai un darba mūža ilgums. «Protams, ziņa par to, ka mūsdienu divdesmitgadnieki dzīvos līdz 130 gadiem, ir brīnišķīga, bet cik ilgi viņi strādās? Ja cilvēki dzīvo ilgāku mūžu, ir jārunā par augstāku pensionēšanās vecumu,» NRA.lv teica V. Makarovs, «nākamais – trešdaļa strādājošo maksā sociālās iemaksas no minimālās vai mazākas algas. Cilvēkiem ir «jāiesit smadzenēs» doma – tu būsi tas, kas prasīs minimālo pabalstu, jo, kamēr strādāji, neveici nekādas iemaksas. Un visbeidzot – sabiedrība netic, ka krīze sagrāva uzticību sistēmai kā tādai.»

V. Makarovu papildina ilggadējā Labklājības ministrijas valsts sekretāre Maija Poršņova (no 1993. līdz 2003. gadam): «Sociālajā politikā valda diskusijas trūkums, un liela problēma ir sabiedrības neinformētība – nevar uzticēties tam, ko nesaproti. Ja es vēl turpinātu strādāt, runātu par neuzticēšanās sistēmai, ko veicina populistiski politiķu lēmumi.» Vērtējot pensiju reformas ieviešanu, eksperti par neveiksmi atzīst faktu – privatizācijā iegūtie līdzekļi neieplūda pensiju 4. līmenī, kas bija plānots kā atbalsts pensionāriem, kuru darba stāžs lielākoties noritējis padomju laikā. Tikai daļēji šo problēmu risina pensiju piemaksas.

Arī Zviedrijas pensiju sistēma ir lielu izaicinājumu priekšā, uzsver Zviedrijas sociālās drošības ministre Annika Strandhāla. Tieši Zviedrijas pensiju eksperti deviņdesmito gadu sākumā kopā ar Pasaules banku palīdzēja Latvijai izstrādāt pensiju reformas pamatidejas un izveidot trīs līmeņu pensiju sistēmu tādu, kāda tā ir tagad. «Zviedrijā cilvēki tic pensiju sistēmai, ka tā darbosies neatkarīgi no ekonomikas svārstībām, otrkārt, pensiju sistēmai ir jābūt taisnīgai, cilvēkam jātic, ka viņa nodrošinājums, aizejot pensijā, būs saistīts ar viņa veiktajām iemaksām, ka sistēma spēs izmaksāt to, ko solījusi,» norāda ministre. Zviedrijā pensiju sistēmai ir spēcīgs politisks atbalsts. Tas veido uzticēšanos un gatavību maksāt nodokļus. Zviedrijas pensiju politikas pluss, pēc A. Strandhālas teiktā, ir arī tas, ka tā nodrošina pensiju adekvātumu, proti, noteiktu pensiju līmeni attiecībā pret iepriekš saņemto darba algu. Tomēr, neraugoties uz šo «gandrīz paraugsistēmu», arī Zviedrijai ir problēmas, pie kurām politiķiem strādāt. Ministre stāsta: «Nevaram sūdzēties, ka palielinās vidējais mūža ilgums, tas ir mūsu valsts panākums, bet mēs saprotam, ka, nepalielinot arī darba stāžu un nepaaugstinot pensionēšanās vecumu, tas nozīmēs, ka esošais sociālais budžets būs jāizdala uz lielāku skaitu pensionāru. Sākotnēji bija doma, ka cilvēki piemēros savu darba dzīvi garākam mūža ilgumam, tas diemžēl nenotiek, un mūs sagaida vienīgais iespējamais risinājums – paaugstināt pensionēšanās vecumu. Taču koncentrēties politiski tikai uz to arī nav risinājums, jādomā, kā panākt, lai cilvēki vēlētos un varētu strādāt ilgāk.»

Inga Paparde

Foto:stevepb/https://pixabay.com/en/users/stevepb-282134//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/