Tweet |
|
Šī gada aprīlī publicētais pētījums par Latvijas ģimeņu tēriņiem bērnu veselībai liecina, ka liela daļa vecāku savu atvašu labklājībai mēnesī velta ievērojamas summas, piemēram, 79 procenti vecāku vidēji mēnesī tam atvēl 40 Ls. Tajā pašā laikā šo summu bieži vien veido izmaksas gadījumiem, kad bērns jau ar maznozīmīgām veselības problēmām tiek vests uz slimnīcu vai kādu privāto veselības aprūpes iestādi. Kā norāda medicīnas sabiedrības „ARS” pediatre Astrīda Dzirniece, vecāki Latvijā bieži pieļauj elementāras kļūdas bērnu veselības aprūpē, ko izraisa vāja sadarbība ar savu ģimenes ārstu vai pediatru.
Vāja saikne ar savu ārstu
Veselības jomā, aprūpējot jaunākos pacientus, vecākiem ir īpaši svarīgi sekot līdzi, lai bērna pieredze ar ārstu būtu patīkama. Ja katra mazākā temperatūras paaugstinājuma gadījumā bērns jau tiek vests uz slimnīcu, mazajam pacientam tas ir vesels pārdzīvojums, jo slimnīca tomēr nav atpūtas vieta. Laikus konsultējoties ar savu ģimenes ārstu, arī vecāki būs apmierinātāki, un bērns nebūs guvis psihoemocionālu traumu, atceroties, kā „mamma un tētis mani ar iesnām veda pie nopietnajiem onkuļiem uz slimnīcu”. Tāpēc vecākiem ir jādomā par veiksmīgas saiknes izveidošanu ar savu ģimenes ārstu vai pediatru. Taču lielākajā daļā gadījumu, bērnam saslimstot, vecāki izdara nepareizu izvēli un taisnā ceļā dodas uz slimnīcu vai izsauc ātro palīdzību, nevis konsultējas ar savu ārstu.
„Savstarpējās saiknes trūkuma dēļ rodas situācijas, kurās vecāki nav spējīgi pat elementāri palīdzēt saviem bērniem, jo viņi nezina, kā to darīt. Taču, ja sadarbība ar veselības aprūpes speciālistu bijusi veiksmīga, tad bērna ārstēšanās process būs daudz vieglāks un īsāks. Tādēļ vēlos atgādināt vecākiem – lai iedotu bērnam zāles pret paaugstinātu temperatūru, nav jābūt dakterim, un, lai bērnu nomierinātu un remdētu viņa slāpes, nav jābūt māsiņai,” skaidro medicīnas sabiedrības „ARS” pediatre Astrīda Dzirniece. Protams, otra vecāku galējība ir pat vieglos saaukstēšanās gadījumos atvases ārstēšana ar zālēm, kuras ne vienmēr ir piemērotas bērniem vai nepieciešams lietot tikai ļoti nopietnos saslimšanu gadījumos.
Lai arī bērnus pie mazākajām veselības problēmām nav nepieciešams vest uz slimnīcu, tas tomēr nenozīmē, ka atvašu veselība jāatstāj novārtā. Bērnus, kas vecāki par vienu gadu, ieteicams aizvest uz profilaktisko pārbaudi pie ģimenes ārsta vai pediatra vismaz reizi gadā. Vizītes laikā ārsts veiks pilnu veselības apskati, piemēram, pārbaudīs stāju, izklausīs sirdspukstus, kā arī izvērtēs to, kā bērns aug un attīstās.
„Ģimenes ārstam vai pediatram vajadzētu būt vecāku labākajam draugam, kurš palīdz risināt ar bērna veselības stāvokli saistītos jautājumus gan tad, kad mazā atvase ir slima, gan tad, kad veselības problēmas nav radušās. Tikai savstarpējas sadarbības rezultātā, kas balstīta uz uzticību, vecāki būs spējīgi palīdzēt savam bērnam,” norāda pediatre Astrīda Dzirniece.
Elementāri higiēnas pamati
Lai arī cik jocīgi tas neskanētu, mūsdienās lielu daļu no bērnu saslimšanām vēl joprojām rada vecāku vājā izpratne par higiēnas pamatnoteikumiem, kas bērniem būtu jāsāk mācīt jau no mazotnes. Pediatre Astrīda Dzirniece atgādina: „Vecākiem būtu jāatceras, ka slimība nerodas no nekā. Īpaši tas attiecināms uz situācijām, kad bērnam tiek konstatēta zarnu trakta infekcija. Vienkārši, taču bērnu veselības atslēga ir elementāra higiēna – vecākiem būtu jāpadomā par to, kā tiek mazgāti produkti, vai pietiekami bieži tiek mazgātas rokas, piemēram, pēc tualetes apmeklējuma vai pastaigas ārā. Ja šī viena lieta – roku mazgāšana – būs iemācīta mazotnē, nākotnē bērns to darīs automātiski, pats sevi pasargājot no dažādām infekcijas slimībām.”
Kad vecākiem jāsāk uztraukties par bērna veselību?
Vecākiem par savu bērnu veselību ir jādomā vienmēr. Protams, īpaša uzmanība būtu jāpievērš bērniem līdz gada vecumam – no iespējamo saslimšanu viedokļa tā ir riskantākā vecuma grupa. Jāatceras, ka mazuļa slimības smagumu nosaka vispārējais veselības stāvoklis, piemēram, bērnam var būt tikai iesnas, bet to dēļ bērns nevar paēst, ir grūti elpot un parādās citas problēmas, taču vecāki nemaz neaizdomājas, ka pie vainas ir iesnas. Tāpēc svarīgi sekot līdzi, vai bērns pietiekami daudz ēd un dzer, vai nav pārāk reta urinācija, vai pārāk bieži nav šķidrs vēders un citas pazīmes, kuras pamanot vecākiem būtu jākļūst uzmanīgiem. Šādā situācijā labai sadarbībai ar savu ārstu ir īpaša nozīme, lai vecāki tiktu informēti, kam jāpievērš uzmanība mazuļa ikdienā.
Domājot par nedaudz lielākiem bērniem līdz trīs gadu vecumam, vecākiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība iespējamām traumām. Protams, nevar gribēt, lai trīsgadīgs bērns klausītu mammu uz vārda, jo tas nekad nenotiks. Bērni šajā vecuma posmā izzina pasauli caur sevi – visas lietas nepieciešams ielikt mutē, un visur gribas pakāpties. Tādēļ mājās ir jābūt drošai videi, bet vecākiem jāspēj paskaidrot, kāpēc konkrētas lietas nedrīkst darīt. Pediatre Astrīda Dzirniece iesaka: „Aizliegumu bērnam nevajag izteikt vienā vārdā „Nedrīkst!”, bet gan maigā veidā jāpalūdz to nedarīt vai arī jāpaņem bērns rokās, pievēršot uzmanību citai nodarbei. Manā praksē spilgts un pozitīvs piemērs ir vienas mammas rīcība, ko varu ieteikt arī citiem vecākiem – uz galda tika nolikta ola un noripināta lejā uz grīdas, kur tā, protams, saplīsa. Mamma savam trīsgadīgajam dēlam teica: „Redzi bērniņ, kas ar tevi var notikt, ja tu kāpsi tur, kur nedrīkst. Kājiņa var paslīdēt, un tu vari sasisties tāpat kā ola.” Mēs nedrīkstam bērnu mācīt ar noliegumu. Jābūt kādam piemēram, ko bērnam parādīt, lai mācība paliktu atmiņā un lai viņš saprastu, kāpēc pieaugušie viņam neļauj darīt konkrētas lietas.”
Tweet |
|