Demokrātija Āboltiņas gaumē

Jau šajā nedēļas nogalē, 19. augustā, tiks lemts par “Vienotības” turpmāko likteni, t.i. par partijas jauno priekšsēdētāju. No trīs pieteiktajiem kandidātiem atlikuši vien divi – partijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Lai arī šis partijas kongress tiek saistīts ar lielām cerībām un jaunu restartu, tūlītējas pārmaiņas partijas vadībā, visticamāk, nav gaidāmas. Vēl vairāk – lai arī cik daudz plašsaziņas līdzekļos netiktu runāts par Solvitas Āboltiņas norietu un nokāpšanu no politiskās skatuves, Rīgas domes deputāta Viļņa Ķirša pēkšņais paziņojums par kandidatūras atsaukšanu liecina, ka rūsganā migla pār “Vienotību” tomēr negrib izklīst un pie partijas biroja slitas gatavībā mīņājās vēl vismaz divi Trojas zirgi.

Kā īstu viena aktiera teātri mēs visi kopā joprojām skatām ludziņu uz “Vienotības” skatuves dēļiem. Viens aktieris zūd aizkulisēs klusāk, cits skaļāk, bet nemainīgi rudā atblāzma joprojām indīgi apspīd pilnīgi visas norises partijā.

Lai arī partijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns, pēc izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska vārdiem “drosmīgi iešāvis” Āboltiņai mugurā, patiesībā gan vara joprojām ir Āboltiņas rokās. Par to liecina Smiltēna paziņojumi, kā, piemēram, “vai nu es, vai nu Solvita Āboltiņa”. Varētu jau šķist, ka Smiltēna paziņojumi ir dumpinieka cienīgi centieni mainīt situāciju partijā, taču drīzāk tie uzskatāmi par teātra debitanta kuslu, bet centīgu iestudējumu. Jo, cik gan liela ir iespēja, ka Āboltiņa varētu atteikties no ietekmes “Vienotībā”? Nekāda.

Kamēr Smiltēns vēl cenšas pārliecināt, ka spēlē laukuma otrā pusē, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens vēl nav pat parādījis, ka ir gatavs stāties pretī Āboltiņai. Ašeradenam gan ir savas stiprās puses – viņš ir ekonomikas ministrs un vicepremjers, tāpat viņam lielāka politiskā pieredze un iemaņas valstij piederoša medija privatizācijā. Savukārt no otras puses, ministra pozīcija ar Āboltiņu daudzos jautājumos sakrīt, kas rada šaubas, vai viņš būtu gatavs atrauties no viņas **** (sāniem?), lai pieņemtu pats savus lēmumus.

Skaidrs, ka Āboltiņa ir sieviete ar dzelzs krampi un bez cīņas nepadosies. Vienreiz jau viņa šādu ‘ievainotās irbes’ kārti izspēlēja, kad negaidīti Saeimas deputāta mandātu nolika Jānis Junkurs un Āboltiņai plaši atdarījās durvis uz Saeimu.

Pašlaik Āboltiņa ir paziņojusi, ka plāno nolikt Saeimas deputāta mandātu vēl pirms pašreizējā sasaukuma beigām un atgriezties ārlietu dienestā, lai kļūtu par vēstnieci. Sevišķi Āboltiņa tīkojot uz iespēju strādāt Itālijā, kur drīz pilnvaras beidzas Artim Bērtulim, kurš amatā apstiprināts 2013. gadā. Taču kas ir vienkāršs sūtnes darbs Itālijā, salīdzinājumā ar nekronētās karalienes titulu Latvijā?

Vārdu sakot, Āboltiņa nekur neaizies. Un, ja arī it kā aizies, viņas abi Trojas zirgi paklausīgi stallī gaidīs jātnieci, lai izpildītu katru tās komandu. Tāda, lūk, ir izpratne par demokrātiskajiem procesiem Āboltiņas gaumē.

Latvijas Žurnālistikas centrs

Foto: Saeimas kanceleja