Eiropas Savienības valstis izvēlas savus deputātus

Šodien Nīderlandes un Lielbritānijas iedzīvotāji aizsāks Eiropas Savienības vēlēšanu maratonu, kas ilgs līdz pat svētdienai, kad vēlēšanas noritēs 21 no 28 bloka dalībvalstīm – jāatgādina, ka Latvijas iedzīvotājiem, tāpat kā maltiešiem, slovākiem un čehiem, savu viedokli būs iespējams paust sestdien. Pavisam tiesības vēlēt ir aptuveni 500 miljoniem ES pilsoņu, taču, pat neraugoties uz to, ka Grieķijā, Kiprā, Beļģijā un Luksemburgā vēlēšanu apmeklējums ir obligāts, aptauju rezultāti prognozē, ka iespēju balsot izmantos krietni mazāk nekā puse balsstiesīgo.

Dažāda pārstāvniecība un noteikumi

Vēlēšanu rezultātā uz piecu gadu termiņu tiks ievēlēts 751 jaunā Eiropas Parlamenta deputāts. Katru valsti pārstāvošo parlamentāriešu skaits ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita, tādēļ lielākā pārstāvniecība būs Vācijai (96 deputāti), Francijai (74 deputāti), Lielbritānijai un Itālijai (pa 73 deputātiem), bet mazākā – Igaunijai, Kiprai, Luksemburgai un Maltai (katru no šīm valstīm pārstāvēs seši deputāti). Latvija, tāpat kā Slovēnija, uz parlamentu deleģēs astoņus deputātus, bet mūsu kaimiņiem lietuviešiem būs 11 pārstāvju Eiropas Parlamentā. Lai gan daudzās ES valstīs vietējie parlamenti tiek ievēlēti, izmantojot jaukto vēlēšanu sistēmu (proti, vēlētāji balso ne tikai par kādas partijas sarakstu, bet arī konkrētu deputātu, kurš tiek ievēlēts no vēlēšanu apgabala), Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiek izmantota proporcionālā sistēma. Tādēļ, piemēram, Francijā un Lielbritānijā lielākas izredzes uz panākumiem parādās populistiskām partijām, kuru rindās nav pietiekami daudz spilgtu politiķu, kas varētu tikt pārstāvēti nacionālajā parlamentā – kā piemēru var minēt Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju (UKIP) un Francijas Nacionālo fronti. 16 valstīs vēlētājiem ir tiesības paust attieksmi pret izvēlētās vēlēšanu listes kandidātiem, bet pārējās jārēķinās ar to, ka lielākās izredzes uz iekļūšanu Eiropas Parlamentā būs tiem kandidātiem, kurus partijas savos sarakstos likušas pirmajās pozīcijās, raksta NRA.lv.

Vēlēšanu barjeru jeb slieksni, kas jāpārvar partijai, lai pretendētu uz kādu no mandātiem, nosaka nacionālā likumdošana. Latvijā, tāpat kā vēl virknē Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu, kā arī Francijā, vēlēšanu barjera noteikta visaugstākā – 5%. Bet, piemēram, Lielbritānijā, Igaunijā, Vācijā un vēl astoņās ES dalībvalstīs tā nepastāv vispār. Starp citu, Vācijā 3% barjera tika atcelta tikai šā gada sākumā, kad tās likumību valsts Konstitucionālajā tiesā apstrīdēja pērn izveidotā partija Alternatīva Vācija (AfD).

Vēsturiskas vēlēšanas

Britu raidkorporācijas BBC interneta mājaslapa norāda, ka šāgada vēlēšanas var ieiet vēsturē vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, neierasti lieli panākumi tiek prognozēti gan labējā, gan kreisā spārna partijām, kas tiek dēvētas par eiroskeptiskām, kuras politologi un pie varas esošo lielo partiju politiķi līdz šim nicīgi dēvējuši par «marginālām un populistiskām». Daudzās ES valstīs, kurās ekonomiskā situācija ir tāla no ideālas, daļa vēlētāju stingri apņēmušies sodīt pie varas esošās partijas – šāda situācija izveidojusies gan Grieķijā, kur ievērojams skaits balsotāju grasās atbalstīt labējos un kreisos radikāļus, ignorējot centriskās koalīcijas partijas, gan Francijā, kur cilvēki ir vīlušies sociālista Fransuā Olanda divus gadus ilgušajā prezidentūrā, gan Lielbritānijā, kur spēkā pieņemas izolacionisma tendences.

Otrs iemesls, kādēļ šāgada vēlēšanām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, ir ekonomiskā situācija kontinentā – lai gan ir radīta šķietamība, ka 2008. gada krīzi izdevies pārvarēt (nesen, piemēram, starptautiskā aizņēmuma programmu noslēdza Portugāle, beidzamo mēnešu laikā pieklusušas runas, ka aizdevums būs nepieciešams Itālijai), daudzi speciālisti atzīst, ka Eiropa nokļuvusi dziļākajā bedrē kopš Otrā pasaules kara beigām. «Likmes šogad ir ļoti augstas, jo ekonomiskā krīze saasinājusi debates par ES nākotni. Vai vēlētāji grib ciešāku integrāciju, iespējams, pat federālu Eiropu, vai arī viņi vēlas, lai daļa pilnvaru tiktu atgriezta nacionālajiem parlamentiem? Varbūt viņi vispār vēlas, lai valsts izstātos no ES?» – jautājumus, uz kuriem atbildes sniegs tikai vēlēšanu rezultāti, uzdod BBC.

Attieksme pret valdību politiku migrācijas jautājumos, to spēja mazināt bezdarba līmeni, kas daudzās ES valstīs skāris gados jaunus cilvēkus, sociālās nodrošināšanas jautājumi (piemēram, pensionēšanās vecuma paaugstināšana), mūžīgās diskusijas par to, ka palielinās plaisa starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, turīgām un ne tik labklājīgām ES valstīm – tieši šīs ir tās lietas, kas visvairāk interesē vēlētājus, kuri grib, lai viņu ievēlētie deputāti darbojas nevis kādas abstraktas Eiropas, bet paša balsotāja interesēs. Brīžam gan rodas iespaids, ka Briselē to nesaprot, jo kā galvenā vēlēšanu intriga ļoti bieži tiek pasniegts fakts, ka pirmo reizi vēsturē no vēlēšanu rezultātiem varētu būt atkarīgs jaunā Eiropas Komisijas prezidenta vārds. Politiķiem un ierēdņiem tas, protams, ir svarīgi, taču lielākajai daļai ierindas vēlētāju tas, vai šajā sacensībā uzvarēs Eiropas Tautas partijas grupas virzītais Žans Klods Junkers, sociālists Martins Šulcs, liberālis Gijs Verhofstads vai kāds tumšais zirdziņš, kura vārds pašlaik tiek locīts Briseles un citu Eiropas galvaspilsētu kuluāros, šķiet otršķirīgi.

Politisko grupu piedāvājums

«To pierāda arī vēlēšanu kampaņa, kuras laikā partijas uzsvaru liek uz nacionāliem vai pat lokāliem jautājumiem, nevis visu Eiropu skarošām tēmām, jo zina, ka vēlētājiem tas ir daudz saistošāk,» skaidro BBC. Tajā pašā laikā faktiski visas partijas, kas kandidē vēlēšanās, jau paudušas nostāju par to, kurai Eiropas Parlamenta politiskajai grupai grasās pievienoties to kandidāti. Līdz ar to vēlētājiem pietiek papētīt attiecīgās politiskās grupas pašreizējo deputātu aktivitātes un izteikumus, lai kļūtu skaidrs, vai viņi atbalsta tās vērtības, kas šķiet pievilcīgas konkrētajam balsotājam.

Ļoti ticams, ka arī jaunajā Eiropas Parlamenta sasaukumā vadošās pozīcijas saglabās Eiropas Tautas partijas grupa, kas pozicionējami kā labējie centristi. Šīs politiskās grupas deputāts Marians Žans Marinesku sarunā ar BBC sacījis, ka tā iestājas par spēcīgāku, vēl vairāk integrētu Eiropu. «Enerģētikas politika, drošība, aizsardzība, ārlietas – tās ir sfēras, kur mums nepieciešama kopīga politika,» viņš uzsvēris, atgādinot, piemēram par grūtībām un ilgo lēmumu pieņemšanas procedūru, lai reaģētu uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tautas partijas grupa vēlas maksimāli daudz ES budžeta līdzekļu izmantot, lai stimulētu ekonomisko izaugsmi dalībvalstīs, bet Kohēzijas fonda līdzekļus sadalīt, ņemot vērā katras valsts specifiku un tradīcijas. «Tāpat mums nepieciešama kopīga imigrācijas politika, lai uzņemtu darbaspēku, kas ieradies Eiropā. Mums vajadzīga gudra politika, jāņem vērā katras dalībvalsts katra ekonomikas sektora vajadzības, attīstot brīvu darbaspēka kustību. Valstīm, kurām nepieciešams darbaspēks, tas sākumā jāmeklē Eiropā, nevis aiz tās robežām,» labējo centristu pozīciju aprakstījis deputāts no Rumānijas.

Sociālistu un demokrātu grupas (tai prognozē otru lielāko mandātu skaitu) galvenā prioritāte ir jaunu darba vietu radīšana un pienācīgas izglītības nodrošināšana gados jaunajiem kontinenta iedzīvotājiem. Šīs partijas deputāte Marlēna Mici uzsvērusi arī nepieciešamību sakārtot finanšu un banku sektoru, paužot cerības, ka banku savienības izveidošana liks kredītiestādēm un investoriem būt piesardzīgākiem, nepieļaujot spekulācijas un burbuļu uzpūšanu. M. Mici pārstāv Maltu, tādēļ nav pārsteigums, ka viņa vēlas izmaiņas ES imigrācijas politikā, kas nodrošinātu to, ka atbildību par ieceļotājiem valstis uzņemas solidāri un viss problēmu smagums negulstas tikai uz Eiropas dienvidu valstīm (Maltu, Itāliju, Spāniju, Grieķiju), kur ieceļotāju skaits no Āfrikas un Āzijas ir vislielākais. Tādēļ sociālisti uzskata, ka būtu jāpārskata Dublinas līgums par patvērumu piešķiršanu un atbildība par to jāuzņemas arī Ziemeļeiropas valstīm.

Uz trešo lielāko mandātu skaitu pretendē liberāļi, kuru programmā (gluži tāpat kā zaļajiem) liela uzmanība pievērsta nepieciešamībai panākt ES valstu enerģētisko patstāvību, lai tās nebūtu atkarīgas no Krievijas naftas un gāzes. Liberāļi mudina arī uz atklātāku dokumentācijas apriti, norādot, ka pretējā gadījumā vēlētājiem bieži vien nav skaidrs, kurš (vēlētie parlamentārieši vai nevēlētie ierēdņi) pieņēmis kādu konkrētu lēmumu. Liberāļu pārstāvis Greims Votsons arī uzsvēris, ka beidzot būtu jāpārtrauc nelietderīgi tērēt simtiem miljoni eiro, rīkojot sesijas Strasbūrā. «Es ceru, ka Francija tam varētu piekrist, kaut ko saņemot apmaiņā. Piemēram, uz ēku Strasbūrā varētu pārcelt kādu no ES departamentiem vai ierīkot tur Eiropas universitāti,» uzskata deputāts.

Zaļo partijas programmā liela uzmanība, protams, pievērsta nepieciešamībai attīstīt atjaunojamās enerģijas ieguves veidus – saules, vēja, paisuma viļņu enerģiju. Partijas deputāts Filips Lambērs uzsvēris, ka nepieciešama kopīga enerģētikas politika un enerģētikas savienība, jo situācija, kad katra valsts pati lemj, kādā veidā nodrošināt savas vajadzības pēc enerģijas, rada problēmas. Par ne mazāk svarīgu F. Lambērs uzskata finanšu sektora regulēšanu un mudina pieņemt lēmumus, kas novērstu situāciju, kad lielas finanšu institūcijas nākas glābt uz nodokļu maksātāju rēķina un tās faktiski šantažē demokrātiju. «Tāpat mums jācīnās pret vērienīgo izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanu šajā jomā – nacionālajā līmenī ar to galā nav iespējams tikt,» uzsvēris deputāts.

Konservatīvās ECR grupas pārstāvis Saijeds Kemols vērsis uzmanību uz to, ka liela daļa ES budžeta tiek izmantota nelietderīgi, piemēram, subsidējot lauksaimniekus. Pēc viņa domām, vairāk naudas vajadzētu ieguldīt mūsdienīgo tehnoloģiju attīstībā un attiecīgu darba vietu radīšanā. S. Kemols pārstāv Lielbritāniju un diezgan skeptiski izturas gan pret eirozonas paplašināšanu, gan ES pieņemtajiem likumiem par pārvietošanās brīvību. «Mēs neiebilstam pret brīvu darbaspēka pārvietošanos, taču iebilstam pret to, ka šo brīvību izmanto cilvēki, kuriem pat prātā nav nācis meklēt darbu,» sacījis S. Kemols atgādinot par tā dēvētajiem pabalstu tūristiem.

Kreiso sociālistu (GUE/NGL) mērķis savukārt ir sociālās nevienlīdzības mazināšana un nabadzības apkarošana. Kreisie uzskata, ka taupības pasākumu ieviešana Grieķijā, Portugālē, Spānijā un citās valstīs ir tikai kaitējusi to ekonomikām un novedusi pie lielākas sociālās plaisas. Šīs grupas deputāte Gabriela Cimmere mudinājusi noteikt minimālo algu visas ES mērogā un aicinājusi par prioritāti pasludināt nevis brīvo kapitāla un darbaspēka pārvietošanos, bet gan strādājošo sociālo aizsardzību. Kreisie arī uzskata, ka ES valstīm ir pienākums sniegt patvērumu bēgļiem, kuri ierodas, piemēram, no kara plosītām valstīm, turklāt patvēruma meklētājiem atkarībā no savām iemaņām un valodu zināšanām jādod iespēja izvēlēties, kurā valstī viņi vēlas dzīvot.

Pagaidām neskaidra ir eiroskeptiķu grupas EFD nākotne – iespējams, ka nākamajā parlamenta sasaukumā tā nemaz nepastāvēs, jo Apvienotās Karalistes Neatkarības partijai ir domstarpības ar citām Eiropas labējām partijām. Šīs grupas deputāts Pols Natols pasludinājis, ka tās galvenais mērķis ir Lielbritānijas izstāšanās no ES, bet, kamēr tas nav panākams, Eiropas Parlamenta tribīne tiek izmantota, lai propagandētu nacionālās suverenitātes idejas.