Latvijas demogrāfs igauņu zinātniekam piedāvā mainīties vietām

Demogrāfijas jautājumus risinot, svarīgākais Latvijai ir panākt, lai starp nabadzības risku un bērnu skaitu ģimenē nebūtu liekama vienādības zīme, uzskata demogrāfs Ilmārs Mežs. Diskusijā ar igauņu kolēģi Jāku Uibū viņš piedāvāja pat mainīties vietām: es ņemšu igauņu investīcijas demogrāfijā, bet jūs varat ņemt mūsu demogrāfijas padomi un komisiju.

Diskusijā ar igauņu kolēģi Jāku Uibū viņš piedāvāja pat mainīties vietām: es ņemšu igauņu investīcijas demogrāfijā, bet jūs varat ņemt mūsu demogrāfijas padomi un komisiju, tā atbildot uz Igaunijas zinātnieka atbalstu Latvijas izvēlei dibināt padomi, kur stratēģiski tiktu lemti jautājumi par demogrāfiju.

Jaunākie Eurostat dati liecina, ka diemžēl pat tās ģimenes, kurās abi vecāki ir strādājošie, bet pelna nelielu algu, var strauji nonākt nabadzībā. «Risinājums ir kāpināt izdevumu apjomu ģimenēm ar bērniem – mēs varam lauzt šķēpus, kā tieši atbalstīt ģimenes, – palielināt pabalstus vai nodokļu atvieglojumus, bet būtiski nekas nemainīsies, ja izdevumu apjoms ģimeņu sociālajai aizsardzībai būs tikai procents no iekšzemes kopprodukta,» uzsver I. Mežs.

Dati par pagājušo gadu liecina, ka Latvijā piedzimis vairāk mazuļu nekā vēl gadu iepriekš, proti, 2013. gadā piedzimuši 20 340 bērni, bet 2012. gadā – 19 897, tātad par 443 bērniem vairāk. «Dzimstības pieaugums Latvijā vērojams jau trešo gadu pēc kārtas. Tomēr, salīdzinot ar tā saukto bēbīšu bumu pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad Latvijā piedzima ap 42 000 bērnu gadā, dzimstības rādītājs krietni vien atpaliek,» secina Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departamenta direktora vietniece Baiba Zukula.

«Galvu reibinošs»

Dzimstības pieaugumu demogrāfs I. Mežs ironiski nodēvē par «galvu reibinošu» un secina: ja nebūtu spiediena uz valdību risināt demogrāfijas jautājumus, iespējams, pieauguma nebūtu vispār. Otrkārt, ja nebūtu šā spiediena jeb ultimāta, kā to mēdz saukt, arī pabalstu jomā nekas nebūtu mainījies. «Noteikts pabalstu apmērs ir mainījies, taču Igaunijā tas vienalga ir lielāks,» savu iecienītāko salīdzinājumu demogrāfs lieto arī šoreiz. Viņaprāt, tieši atbalsta pieaugums ģimenēm ik gadu ir Igaunijas veiksmes atbilde uz jautājumu, kāpēc dzimstība kaimiņzemē augusi, kā arī dabiskais pieaugums (starpība starp piedzimušajiem un mirušajiem), kas vairākus gadus līdzīgi kā Latvijā bijis negatīvs, 2010. gadā ieguvis pozitīvu krāsu. Tiesa, pēdējo divu gadu rādītāji arī Igaunijā iezīmē negatīvu tendenci – dabiskais pieaugums atkal ir negatīvs, taču to nevar salīdzināt ar Latviju – mums šis rādītājs ir trīskārt sliktāks.

Samazinās arī igauņu skaits

Tieši tāpēc Igaunijas situāciju kritiski vērtē arī Igaunijas demogrāfijas eksperts Jāks Uibo (pēc Igaunijas statistikas datiem, pērn iedzīvotāju skaits samazinājies par 10 000 cilvēku, lielākoties emigrācijas un mirstības dēļ). Neraugoties uz atbalstu demogrāfijas jautājumiem, kuri J. Uibo apmierina tikai par 70 procentiem, valdība un parlaments nedara visu, ko vajadzētu, lai nodrošinātu tautas ataudzi. Igaunijā līdz krīzes gadiem strādāja pat demogrāfijas lietu ministrs, kas politiskā līmenī atbildēja par šiem jautājumiem, taču tagad šī atbildība ir izkaisīta un nav vienota.

Pats J. Uibo savulaik ir strādājis par ministra vietnieku demogrāfijas jautājumos un sarakstījis grāmatu par Igaunijas tautas veselību uz 21. gadsimta sliekšņa. «Daudzi kritizē pabalstu sistēmu, ka tā devusi atbalstu tikai bagātajiem, un taisnība – tā rezultātā pieauga dzimstība tieši sieviešu vidū, kurām ir labi ienākumi un augstākā izglītība. Dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti) sasniedza 1,7,» saka J. Uibo. Taču Igaunijai esot jātiecas, lai šis koeficients būtu virs 2. Latvijā šis rādītājs ir 1,2, precizē I. Mežs. J. Uibo apliecina, ka ir bijušas diskusijas par pabalstu pamatotību (arī bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele norādījusi, ka Igaunija saņēmusi Eiropas Komisijas aizrādījumus par it kā nemērķētu pabalstu sistēmu – pabalstus maksā visiem, neatkarīgi no ienākumu apmēra), tomēr neviens negrasās no šīs pabalstu sistēmas atkāpties. Gluži otrādi, piemēram, ģimenes valsts pabalsts, kas tiek maksāts visiem bērniem, kļūs vēl lielāks tieši par trešo bērnu.

Vajag politiku

Salīdzinājumā ar Latviju tiešām Igaunijā valsts atbalsts pabalstu izteiksmē ir nozīmīgāks, piemēram, vecāku pabalstu maksā 100 procentu apmērā (Latvijā no šā gada 60 procentu apmērā plus bērna kopšanas pabalsts 171 eiro), ģimenes valsts pabalsts par pirmo vai otro bērnu 19 eiro, par trešo – 70 eiro (mums par katru bērnu – 11 eiro). Latvijā lielāks nekā Igaunijā ir piedzimšanas pabalsts. J. Uibo norāda, ka kopumā viņš ir pret vienreizējiem pasākumiem, piemēram, tikai pabalstu palielināšanu, jo demogrāfijā jābūt kompleksai pieejai, jābūt valsts politikai. «Demogrāfiju ietekmē daudzu faktoru kopums, un tieši dzimstība ir tautas veselības rādītājs,» teic igauņu zinātnieks.