Neapliekamais minimums fiskālajos žņaugos

Tiklīdz izskan aicinājumi valstī palielināt minimālo algu, tā no dažādām pusēm skan – lietderīgāk būtu palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Vēlams, pielīdzinot to minimālajai algai. Doma, ka no minimālās algas nevajadzētu vēl maksāt ienākuma nodokli, šķiet pavisam loģiska. Vairākumā attīstīto valstu tāda kārtība jau sen kā pastāv. Kas traucē šādu kārtību ieviest arī pie mums?

Problēma ir Latvijas nodokļu politikā un lēmumu pieņemšanas bāzes metodikā. Jebkura lēmumprojekta, birokrātu valodā saukta par tiesību akta projektu, anotācija sastāv no vairākām daļām – 1) Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība; 2) Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu; 3) Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem; 4) Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu – un vēl vairākām citām sadaļām, kuras šajā gadījumā nav tik svarīgas.

Lai arī kā pirmā tiek norādīta lēmumprojekta nepieciešamība, otrā – ietekme uz sabiedrību (cilvēku), ekonomiku un pārvaldi un tikai kā trešā tiek nosaukta ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem, tieši šī ietekme ir galvenā, kas nosaka attiecīgā lēmuma iespēju tikt pieņemtam. Ja sabiedrībai kopumā vēlama lēmuma ietekme uz budžetu ir maza (izmaksas niecīgas), tad ir samērā augsta varbūtība, ka šis lēmums tiks pieņemts. Savukārt, ja lēmuma ietekme uz budžetu ir izteikti negatīva (izmaksas lielas), tad šāds lēmums ilgi klejo pa dažādām institūcijām, tiek skaņots, saskaņots un pārskaņots, apaug ar dažnedažādām atrunām un kompromisiem, līdz beidzot, ja arī nonāk līdz galīgajam lasījumam, tad krietni vien izmainītā (ne uz to labāko pusi) veidā.

Ja minimālās algas palielināšana uz valsts un pašvaldību budžetiem atstāj visai diferencētu, daudzplākšņainu efektu, tad ar nodokļiem neapliekamā minimuma paaugstināšanas fiskālais efekts ir gandrīz tikai negatīvs. Īpaši tas attiecas uz pašvaldībām, kurām iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi veido galveno ienākumu daļu. Ja valsts budžets ar nodokļiem neapliekamā minimuma paaugstināšanas rezultātā iedzīvotājiem uz rokām vairāk atstāto naudu var kaut daļēji dabūt atpakaļ caur pieaugošu patēriņu (PVN) un citiem multiplicējošiem ekonomisko rosību veicinošiem faktoriem, tad pašvaldību budžetiem šādas iespējas tikpat kā nav.

Tā kā jo trūcīgāka pašvaldība, jo tajā vairāk mazo algu saņēmēju, tad tieši trūcīgākās pašvaldības būtu lielākās cietējas no neapliekamā minimuma palielināšanas. Te gan var iebilst, ka šīs pašvaldības tāpat nespēj sevi uzturēt, saņem dotācijas no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, turklāt neapliekamā minimuma palielināšana varētu mazināt šo pašvaldību izdevumus sociālajai palīdzībai. Taču tās visas ir miglainas abstrakcijas. Pašvaldību vadītāji mīl konkrētību un jebkurā gadījumā prasīs no valsts kompensācijas, uzskatot, ka ir nekorekti veikt nodokļu sistēmas izmaiņas uz pašvaldību rēķina. Valstij šādas kompensācijas arī būtu obligāti jāizmaksā, atbilstoši likumam Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020. gadam, kurā noteikts, ka pašvaldību budžetu nodokļu ieņēmumi ir 19,6% no kopbudžeta nodokļu ieņēmumiem. Šā likuma darbība gan beidzas ar 2020. gada budžeta pieņemšanu, un nav teikts, ka valdošā koalīcija šo likuma normu par pašvaldībām obligātajiem 19,6% pagarinās.

Pašvaldības, nejūtot centrālās varas nepārprotamu atbalstu, jūtas apdraudētas un pret neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz minimālās algas apmēriem ir skeptiskas. Ņemot vērā negatīvo fiskālo efektu, pret neapliekamā minimuma būtisku palielināšanu iebilst arī centrālās varas politiķi, jo tādā gadījumā tieši viņiem būs jāmeklē, kur atrast trūkstošo naudu.

Varētu domāt, kas gan var būt vienkāršāks – jāpaskatās, kā šis jautājums ir atrisināts citās zemēs. Tajās, kuras aizgājušas mums par pāris desmitgadēm priekšā. Taču uz šo pieredzi arī negribas skatīties, jo tur jau sen tiek realizēta prakse, ka nodokļus par mazo algu saņēmējiem solidāri nomaksā tie, kuri saņem lielus un ļoti lielus ienākumus. Latvijā, tāpat kā vairākumā postpadomju sabiedrību, ideja par sociālo solidaritāti nav populāra nedz labējā, nedz kreisajā spektrā. Kā liecina SKDS pētījums, to cilvēku īpatsvars, kuri ir pārliecināti, ka katrs pats savas laimes kalējs, tikai pieaug. Tas arī izskaidro, kāpēc tik grūti mums iet gan ar minimālās algas, gan neapliekamā minimuma celšanu.

Bens Latkovskis/NRA.lv