Vecāki vēršas pie prezidenta: Mēs nevēlamies izdegt

«Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs, mani sauc Anete, man ir divi dēli, no kuram vienam ir smagi funkcionāli traucējumi,» Valsts prezidentu Egilu Levitu uzrunā ne tikai Anete ar vīru Miķeli, bet arī Vineta un Ēriks, Sanda, Jana, Evita, Elīna, Ketija un Ēriks un citi vecāki, kuru ģimenēs aug bērni ar funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem.

Vecāki video uzrunā Es negribu izdegt aicina Valsts prezidentu izprast šo ģimeņu situāciju un sniegt atbalstu. Ģimenes aicina iesaistīties Valsts prezidentu, jo līdzšinējās sarunas un aicinājumi Labklājības ministrijai situāciju mainīt nav devuši nekādu rezultātu.

Video uzrunā ģimenes atklāj, kāda ir pašreizējā situācija Latvijā un kāpēc to nevar uzlabot tikai lielāki pabalsti. Vinetas un Ērika ģimenē aug trīs bērni, un vienam no viņiem – Jēkabam – ir smagi funkcionāli traucējumi. Jana kopā ar vīru audzina četrus bērnus, un vecākajai meitai ir smagi kustību traucējumi. Elīna ir trīs bērnu mamma, un viņas dēlam Āronam ir smagi funkcionāli traucējumi. «Mēs esam Kurta vecāki – Ketija un Ēriks Karlsoni, un mūsu bērniņam ir smagi funkcionāli traucējumi un dziļa garīga atpalicība,» uzrunā saka Ketija. Vecāki saka: «Mēs esam Latvijas pilsoņi un patrioti. Mēs strādājam un maksājam nodokļus Latvijā. Mēs mīlam savus bērnus un darām visu, lai viņi būtu laimīgi.» Vecāki piedalās Latvijas valsts un sabiedrības veidošanā, bet šobrīd ir pārņemti ar bezcerības sajūtu.

Latvijā jau daudzus gadus diskutē un no dažādiem aspektiem apspriež sociālās aprūpes centrus, kuros dzīvo gan bērni, gan pieaugušie ar dažāda veida traucējumiem, un to nākotni, taču faktiski nekāda rezultāta šādām diskusijām nav. Tajā pašā laikā ģimenes, kuras audzina bērnus ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem, norāda uz sociālā atbalsta trūkumu, kas neļauj pilnvērtīgi rūpēties par bērniem un nodrošināt pašu ģimeņu nesabrukšanu. Uzrunā prezidentam ģimenes atsaucas uz pašreizējās labklājības ministres Ramonas Petravičas ierakstu sociālajos tīklos, kur viņa bērnus, kuri dzīvo valsts sociālās aprūpes centros, sadala trīs grupās, kuras nevajadzētu jaukt kopā. Pēc ministres domām, ir bērni, kuriem aprūpes centros nevajadzētu būt, tad ir bērni ar vieglas pakāpes fiziska un garīga rakstura traucējumiem, kuri centros atrodas dažādu apstākļu dēļ, un «ir bērni ar smagiem un ļoti smagiem fiziskiem un garīga rakstura traucējumiem, kuriem sniegt profesionālu veselības un sociālo rehabilitāciju ir valsts pienākums. Tā bija ministres atsauce uz pašas jau iepriekš izteiktu secinājumu, ka Latvijā vienmēr būs bērnunami. Visi vecāki, kuri izveidojuši uzrunu prezidentam un sabiedrībai, audzina bērnus, kuri pēc ministres iedalījuma ir trešajā grupā, tātad tādi bērni, kuru dēļ vienmēr būs bērnunami. Vecāki skaidro, ka vispirms šie bērni ir tādi paši kā viņu māsas un brāļi un ka viņi vēlas būt mammas un tēti saviem bērniem, viņus audzināt ģimeniskā vidē, bet tas nav viegli. «Aprūpes centru vadība saka, ka visbiežāk bērni aprūpes centros nonāk ap 12 gadu vecumu, jo vecāki ir izdeguši un paši vairs nespēj tikt galā. To bērnu likteņi, kas aprūpes namos nonāk pusaudžu vecumā, ir uz ministrijas ierēdņu sirdsapziņas. Pašlaik ar minimālo atbalstu izdegt ir ļoti viegli,» uzsver vecāki. Viņi atgādina, ka ģimenes jau gadiem runā par atbalsta trūkumu, vissmagākais ir asistentu un sociālās aprūpes jautājums. «Asistentu un aprūpētāju nav. Nav apmācību, nav normāla atalgojuma, šo profesiju neesamību aizvieto vecāki vai ģimenēm tuvu stāvoši cilvēki. Ko nozīmē, ka ir asistents? To, ka vecāki var strādāt algotu darbu un veltīt laiku arī citiem saviem bērniem. Asistents palīdz īstenot iekļaujošo izglītību, atbalstot bērnu skolā. Tas ir milzīgs un reāls atbalsts, ko nevar aizvietot ar 100 eiro pie pabalsta,» stāsta vecāki. Ja šāda atbalsta nav, tad klāt cīņai par rehabilitāciju un izglītību, vides pieejamību pievienojas cīņa par savu dzīvi un cīņa par bērna iespējām dzīvot savā ģimenē. Ģimenes arī pauž neizpratni, kāpēc valsts ir gatava uz vienu bērnu tērēt vairāk nekā 2000 eiro mēnesī tad, kad viņš ir ievietots aprūpes iestādē, tātad tā ir summa, ko valsts ir gatava ieguldīt bērnā tikai tad, kad viņš vairs nav kopā ar savu ģimeni.

Vēl absurdāk izklausās Labklājības ministrijas secinājums, ka sociālās aprūpes centrā bērnam tiek nodrošināts viss, bet vecāki jautā: «Kas ir viss, ja bērnam nav ģimenes?»

Vecāki aicina gan Valsts prezidentu, gan visas pārējās atbildīgās institūcijas sniegt skaidru nostāju par ģimenēm ar bērniem un lūdz spert reālus soļus, lai īstenotu dzīvē jau sen Latvijā postulētu nākotnes vīziju – bērniem jāaug ģimenē.

Inga Paparde